Aicinām 3. martā plkst. 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā noklausīties Juŗa Baldunčika stāstījumu «Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā».
Juris Baldunčiks ir filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors un kopš 2013. gada LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdis.
Juris Baldunčiks ar stāstījumu par kalkiem un puskalkiem viesosies LVAK tematiskajā sanāksmē Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2014. gada 3. martā plkst. 18:00.
Ieeja brīva visiem interesentiem; ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.
Jēdzienu “kalks” definē šādi: vārds vai vārdu savienojums, kuŗa morfoloģiskā vai sēmantiskā struktūra veidota pēc konkrēta citas valodas parauga; šādā atveidojumā bieži parādās burtisks (tiešs) citvalodas vārda vai teiciena tulkojums.
Tāpat kā vienkārši aizguvumi, arī kalki gan tiek labprāt lietoti un bagātina valodu, gan arī citkārt tiek kritizēti kā sārņi. Kalku derīgumu cenšas izvērtēt valodas kultūras, stilistikas un terminoloģijas speciālisti.
Valodniece Inta Freimane norādījusi: “Nevēlami kalki parasti valodā ienāk neintelliģences, zināšanu trūkuma vai paviršības dēļ. Nevēlamu kalku lietojums savukārt var radīt nervōzitāti un neiecietību sabiedrībā un negātīvi ietekmēt daudzus sociālus procesus ražošanā, zinātnes un kultūras attīstībā un sadzīvē.“
I. Freimane par kalkiem nosauc arī anglismus “ofiss“, “imidžs“, “menedžments“, “dīlers“, “kičs“ – tomēr tiem nav kalka būtiskās pazīmes: tieša citas valodas struktūrālās formas pārcēluma, tāpēc tie varētu iederēties varbūt tikai valodnieces aprakstītajā “vārdu kalku” katēgorijā. Stila aspektā tie gan uzskatāmi par nozaŗu žargona elementiem, modesvārdiem. To literārie ekvivalenti – “birojs“, “tēls“, “pārvaldība“/”vadība“, “tirgonis“, “tīši amizanti banālais (vai aistētiski seklais) stils“.
Daudz ir īsto (pilnīgo) derivātīvo kalku – atvasinājumu un salikteņu, kas samērā bieži nostabilizējas valodā un vairs neizraisa īpašu vārdnīcu veidotāju un valodas kopēju uzmanību. Tomēr interesanti ir atcerēties šādu vārdu etimoloģiju: “sadarboties” (kalkots no latīnisma “kooperēties”); “kopdarbs“, “kopdarbība” (no vācu “Zusammenarbeit“); “apstrādāt” (no krievu “обрабатывать“). Kalkoti arī specifiskāki nozaŗu termini: “pilnsabiedrība” (no vācu “Vollgesellschaft“); “skudrulācis“/”skudrlācis” (no vācu “Ameisenbär“); “lietusmežs” (no angļu “rainforest“); “smagais metalls” (gan ķīmijā, gan arī pārnestā nozīmē mūzikā; no angļu “heavy metal“).
Protams, nereti šādi tieši tulkojumi netiek pieņemti vai pat nemaz netiek piedāvāti. Ir “krāmu tirgus” (nevis kā angļiem – “flea market” – ‘blusu tirgus’). Ir “austiņas“, kuŗā nav izmantots kalks ne no vācu, ne angļu, ne krievu valodas – kaut gan terminoloģijas archīvos var atrast “galvas telefōnu” (datēts ar XX gs. 60., 70. gadiem; sal.: “головной телефон“, “headphones“, “Kopfhörer“).
Viens un tas pats vārds var gan būt, gan nebūt piemērots kalkošanai – tas atkarīgs no konteksta un no tā, vai tiek atrasts cits, labi piemērots nekalkots variants. Ir vesela virkne dažādu nozaŗu terminu – gan vienvārda, gan kombinētu, kuŗos angļu valodā izmantots vārds “hotspot“. Taču ‘karstuma’ metaforas pārcelšana mūsu valodā (aktīvuma apzīmēšanai):
1) dažos gadījumos ir derējusi – šie termini radušies kalkojot:
· “hotspot” = “karstvieta” (a: ‘precizā vieta, datora ekrāna punkts, kas tiek aktīvēts peles klikšķa brīdī’; b: ‘kāda objekta daļa, kas satur hipersaiti’ [abi termini – informācijas technoloģijās, ir ietverti “Microsoft” glosārijos]);
· “biodiversity hotspot” = “biodaudzveidības karstais punkts“;
· ģeopolītiskie “karstie punkti” parādījās pēc 2. pasaules kaŗa – Latvijā kalkoja no krievu “горячая точка“, trimdā – no citām valodām;
2) citos gadījumos nav derējusi – šie termini radušies nekalkojot:
· “[Wi-Fi] hotspot“ = “tīklājs” (‘sakaru zona ap bezvadu datortīkla piekļuves ierīci’);
· “accident hotspot“ = “melnais punkts” (‘bīstams autoceļa posms vai krustojums’).
Ģenētikas terminam “recombination hotspot” latvisko atveidojumu terminoloģijas datubazes pagaidām nepiedāvā.
Plaši zināmu, bēdīgi slavenu kalku vidū minami:
“pielietošana” (literāri: “lietošana”, “izmantošana”),
“runa iet par…” (lit.: “runā par…”; “runa ir par…”, “ir runa par…” vai pat īsāk “ir par…”),
“forma” (uniforma; amata tērps; darba apģērbs) – ieviesies padomju okupācijas laikā (“форменная одежда“), bet literārās valodas vārdnīcā vēl tagad palikuši lietojuma piemēri “kaŗavīra forma”, “zila formas kleita”.
Savukārt XXI gadsimta sākumā ieviešas parazītisks frazeoloģisks kalks no angļu valodas: “veiksmes stāsts” (“success story“), kaut gan gribēto domu taču var izteikt vienkāršāk un īsāk – “veiksme“! Nekāda lasītāju apvārdošana ar “stāstiem” nav vajadzīga, ja veiksme ir patiesa. “Stāsts par veiksmi” ir iespējams, ja runa tiešām ir par stāstu (piem.: “publicēts stāsts par VEF veiksmi”, “izlasīju VEF veiksmes stāstu”), bet latviska domāšana ir pazaudēta tādos salikumos kā “Latvijas izlase ir veiksmes stāsts”, “Latvija būs veiksmes stāsts”.
Ne katrs nevēlams aizguvums ir kalks, un ne katrs kalks ir nevēlams un nepieņemams. Kalki, kas valodā ienāk gan spontāni, gan ar valodnieku un terminologu ieteikumiem, ir labs materiāls diskusijām. Šķiet, galīgi atrisināta vēl nav, piemēram, šāda dilemma:
1) vai labāk piekrist I. Freimanei*, ka adjektīva “patērniecisks” vietā labāk der “patērētāja –” (ģenitīvs) – tikai tāpēc, ka tam ir kalkveidīga līdzība ar krievu vārdu “потребительский“?
2) vai jāņem vērā jaunāka terminoloģijas atziņa**, ka “patērnieciska attieksme” nav tas pats, kas “patērētāju attieksme” vai “patērētāja attieksme”, tātad sava vieta jēdzienu sistēmā ir arī vārdam “patērniecisks“!
* Inta Freimane, “Valodas kultūra teōrētiskā skatījumā”, 1993.
** “patērnieciskums” – “Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini”, 1995.
Avots: http://lvak.wordpress.com/2014/02/21/03-03-2014-kalki-puskalki-latviesu-valoda-pelekais-plankums-leksikologija-stasta-juris-baldunciks/